Normunds Rutulis

Esmu rīdzinieks ceturtajā paaudzē, un ar to lepojos.  Šajā saulē nācu 1971. gada 4. septembrī. Bērnībā lielākoties apgrozījos pa centru – Dzirnavu iela, Esplanāde, Pulkveža brieža iela, Viesturdārzs, Kronvalda parks un Valdemāra iela. Vēlāk Pārdaugava, Šosciems, uz pašas Rīgas robežas. Mūzika allaž bijusi kaut kur līdzās – vai tā skanēja no mammas spēlētajām vinila platēm uz Rigondas, vai radiopārraidēs no Varšavas, garajos viļņos. Pirmo reizi, cik sevi atceros, nopietnākās attiecībās  ar mūziku nonācu zeķu fabrikas Aurora bērnu vokālajā ansamblī, jo spēlēt klavieres Kr. Barona ielas salonā, mammai neizdevās mani pierunāt. Nē - un viss! Tas bija 70-to pirmajā pusē. Vēlāk, bez šaubām, dziedāju vidusskolas korī, un vakaros, manuprāt otrdienās, no 23.20 tupēju pie mazā radioaparāta Selga un klausījos populārāko un tajā laikā vienīgo raidījumu par aktuālo ārzemju mūziku Būsim pazīstami!.

Tehniskajā pasaulē mani ievilināja vecākais brālēns, ar kura gādību tika ražoti, tam laikam, spējīgi mopēdi, kas ļāva man piedalīties dažādas raudzes motokrosa sacensībās. Reiz, LPSR čempionāta posmā Vecumniekos, finiša līniju šķērsoju ceturtais. Piedalīšanās kvalifikācijas sacensības Bieriņu parka trasē, gandrīz katru otrdienu, ļāva tikt pie diplomiem un vērtīgām balvām no motorūpnīcas Sarkanā zvaigzne. Lai gan interese par tehniku bija palikusi, laika gaitā tā pat nopietni  vairojusies, toreiz priekšroku devu mūzikai.

Dzīves ceļš iegriezās Ādažos. Tur, 13 gadu vecumā, uzsāku savas mūziķa gaitas, Gunāra Freidenfelda vadītajā bērnu vokāli – instrumentālajā ansamblī. Uz jautājumu – ko vēlies spēlēt, atbilde bija skaidra – bungas! Kad izšķīrās jautājums, kurš no mums pieciem ir gatavs kļūt par solistu, es biju visdedzīgāk tam noskaņots. Tā kļuvu par 2 in 1  - bundzinieku un solistu vienā personā. Dažādi konkursi, festivāli un kolhoza kompartijas koncerti, visbeidzot arī kāzas un citas ballītes ļāva Zvaigžņu zagļiem uzkrāt pieredzi un spodrināt savu talantu. 90-to gadu sākumā, mūsu skolotāja Vitālija Terentjeva vadītais, Black Jack izjuka.

Taču mana neatlaidība un mīlestība pret neizmantoto repertuāru deva augļus. 1995.gadā ierakstīju savu pirmo sologabalu – Raimonda Tigula aranžēto, Rolanda Kronlaka komponēto – I wanna be with you, kas netika publicēts. Tajā paša laikā muzicēju, pildot bundzinieka funkciju,  grupā Take it such, kuras līderis bija Jānis Stībelis. 1997.gadā, Jāņa aranžēts, Normunda Pauniņaieskaņots, izdevniecībā Mikrofona ieraksti tika realizēts mans pirmais publiskais skaņdarbs – Arņa Medņa - Hei, mazā! To var noklausīties te pat, mapē Sākums.

Arvīda Platpera aicinājumam, brīvdabas izrādē Meža gulbji dziedāt vienu no brāļu lomām, atsaucos. Tieši Mūzikas akadēmijā notika mana pirmā tikšanās ar maestro Raimondu Paulu, kurš vēlāk izrādījās ieinteresēts radīt solo repertuāru man. Vispirms maestro apdarinātās latviešu tautasdziesmas, ieskaņotas kopā ar Dzeguzīti. Tad 1996.gadā ieskaņotā, filmas Likteņdzirnas tituldziesma Par to…(raudāja māte), kura manā un Kristas Teivānes izpildījumā divus gadus pēc kārtas kļuva par Nr.1 Vecā ratiņa aptaujā.

Te nonācu pie sava pirmā solo albuma – Vasarā sniegs, kurš tika ieskaņots Ivara Makstnieka vadībā un izdots 1998.gada vasaras sākumā. Pārdoto kopiju rezultātā bija ierindojams Zelta diska kategorijā. 2000.gadā tika realizēts otrais soloalbums Dzīves karuselī. Pēc tā  sekoja maestro piedāvājums ieskaņot dziesmas albumam Nekur nav tik labi kā mājās. Albums ieguva Zelta diska statusu.

Kopš 1998.gada esmu ieskaņojis 12 dziesmu albumus, no kuriem 9 kā solo izpildītājs. Vairāki no ierakstītajiem darbiem atrodami dažādās dziesmu izlasēs. Citi palikuši neizdoti.

Kopš 2001.gada muzicēju kopā ar Robertu Rasu, Māri Ozolu, Ēriku Upenieku, Anriju Grīnbergu un Uldi Beitiņu. Tas ir Slavenais Rīgas orķestris.

Kontakti